Cik sen tas bija — Deviņpadsmitais gadsimts tāls... Šķiet, laiks jau visu aiznesis, Un pagātne kļuvusi klusa. Bet vecās grāmatas atveras, Un laiks uz brīdi apstājas. No vēstures dziļumiem Senie cilvēki atgriežas. Cik sen tas bija? Vai tiešām tik sen? Vēl dzīvi ir vārdi, Ko glabā mūsu sirds. Caur gadiem un laikiem, Caur tālēm un ceļiem Pie mums atnāk pagātne — Un paliek mūsu atmiņā. Baznīcu grāmatās ierakstīts, Kas dzimis un kas apprecējies. Te, Latvijā, viņu dzīves Kādreiz bija sākušās. Bet tālie ceļi viņus aizveda Uz svešām, tālām zemēm — Uz Novgorodas laukiem Un Urālu vējiem. Cik sen tas bija? Vai tiešām tik sen? Vēl dzīvi ir vārdi, Ko glabā mūsu sirds. Caur gadiem un laikiem, Caur tālēm un ceļiem Pie mums atnāk pagātne — Un paliek mūsu atmiņā. Ģimenes stāsti vēl glabā To, ko laiks nav izdzēsis. Un arhīvos atkal atrodam To pašu vārdu un uzvārdu. Fogels un Zīverts — Tie nav tikai vārdi vien. Tie bija cilvēki ar savu dzīvi, Ar savu zemi un saviem sapņiem. Viņi ara zemi un cēla mājas, Audzināja bērnus savus. Viņi piedzīvoja karus, Revolūcijas un grūtus laikus. Divi pasaules kari pāri gāja, Daudz ko aiznesa sev līdzi. Bet viņi nepadevās liktenim — Un palika stipri. Gadsimts aiz gadsimta aiziet, Bet cilvēku pēdas paliek. Kamēr atceramies viņu vārdus, Viņi nav pazuduši nebūt. No tālās pagātnes viņi Šodien pie mums vēl runā: „Mēs bijām. Mēs dzīvojām. Un jūs esat mūsu turpinājums.” Cik sen tas bija? Bet šķiet — tikai vakar. Tur bija mājas un lauki, Tur bija viņu dzīves. Fogels un Zīverts — Divi vārdi cauri laikam. Kamēr mēs viņus atceramies, Viņi dzīvos mūsu atmiņā Cik sen tas bija... Deviņpadsmitais gadsimts tāls. Bet pagātne nav pazudusi — Tā dzīvo mūsu vārdos.
