[1. pants] Mazs trakums pa manu sirdi rokās, Tas iekarsis, tam labi sokās, Re, atracis tas mīlestību, tai kaisle līdzi dodās, Bet manī rozes plaukst un arī kājas ļodzās. Mazs velniņš sēž pie manas auss, Un bubina, ka trauks jau sauss, Lai saldās mīlestības kauss Ar kaisles sulu pildās trausls. [Piedziedājums] Es gribu tavu kaisli baudīt, Un amoram ļaut bultas šaudīt, No rīta tavā gultā smaidīt, Līdz pasaul’s galam tevi gaidīt. Zila roze kalna galā, Zaļas lapas debess malā, Mana mīla dzīvo salā, Sirds kā leiputrija vaļā. [2. pants] Vakars smaržo pēc silta siena, Mēness krīt pār tava pleca ēnu, Un klusumā starp divām elpām Piedzimst viss, ko nepasaka diena. Tavas acis kā dziļi ūdeņi, Kur pazūd mani nemierīgie soļi, Es aizveru pasauli aiz loga Un palieku pie tava vārda vien. [Piedziedājums] Es gribu tavu kaisli baudīt, Un amoram ļaut bultas šaudīt, No rīta tavā gultā smaidīt, Līdz pasaul’s galam tevi gaidīt. Zila roze kalna galā, Zaļas lapas debess malā, Mana mīla dzīvo salā, Sirds kā leiputrija vaļā. [Noslēgums] Un ja reiz vēji ceļus jauc, Lai tava balss mani vēl sauc, Jo mazs trakums manī mostas — Kad tava roka manējā snaud.
