Vecās skolas gaitenī Divas sirdis satikās Dažādās valodās tās runāja Bet acīs pavasars Viņš tik klusi pasmaidīja Viņa novērsās bez vārdiem Divi jauni cilvēki Un klusums starp tiem gadiem Viņa nāca no citas pasaules Viņš no citas valodas Sapņi pazuda kā vējā Nepateiktos vārdos Dzīve aiznesa katru prom Kā upes aiziet jūrā Bet dziļi sirdī palika Kas nepazūd nekur vairs Pagāja gadi darbā, rūpēs Mainījās pilsētas un laiks Sirmi mati, citas sejas Bet vecās jūtas nepazūd Un tad kādā klusā dienā Viņi satikās no jauna Beidzot vārdi kļuva saprotami Un sirdis — neaizslēgtas Viņš brauca no tālas pilsētas Cik vien bieži spēja vēl Cilvēki klusām aprunāja Pie galdiem un pagalmos Citi sprieda, citi saprata Bet viņi vairs neklausījās Tikai sadevušies rokās Abi dzīvi vēlreiz dzīvoja Dienas pārtapa par gadiem Gadi kļuva atmiņās Katru reizi šķiroties Nebija zināms — kad atkal Tomēr viņi izvēlējās Nebaidīties no laimes Jo mīlestība atnāk dažreiz Tikai vēlāk dzīvē
0/500