Cik reižu jaunībā mēs redzējām To cilvēku, kas mums ļoti patīk. Gribējās pienākt, kaut ko pateikt, Bet drosmes pietrūka tajā brīdī. „Bet ja nu viņš vai viņa atteiks? Bet ja nu viss būs pavisam citādi?” Un mēs palikām savās vietās, Lai gan sirds gribēja būt tuvāk. *Nebaidies mīlēt, nebīdies just, Nebaidies tuvāk pienākt! Pasaki: „Tu man patīc!” — un smaidi, Varbūt ar to viss tikai sākas! Nebaidies mīlēt, dāvā ziedus, Apskauj, kad gribas apskaut. Mīlestība kļūst tikai skaistāka, Kad mēs to otram ļaujam just Mēs varam strādāt no rīta līdz vakaram, Rūpēties, palīdzēt, visu izdarīt. Un tomēr dažreiz aizmirstam vienkāršo — Pateikt: „Tu man esi ļoti dārgs.” Var atnest ziedus bez īpaša iemesla, Var apskaut un vienkārši pasmaidīt. Nav vajadzīgi lieli un skaļi vārdi — Dažreiz pietiek tikai būt blakus. *Nebaidies mīlēt, nebīdies just, Nebaidies tuvāk pienākt! Pasaki: „Tu man patīc!” — un smaidi, Varbūt ar to viss tikai sākas! Nebaidies mīlēt, dāvā ziedus, Apskauj, kad gribas apskaut. Mīlestība kļūst tikai skaistāka, Kad mēs to otram ļaujam just Un varbūt tikai tad, kad gadi jau pagājuši, Mēs saprotam to, ko nezinājām agrāk: Ka mīlestību nevajag slēpt sevī, Jo otram jāzina, ka viņš ir mīlēts. Nav jāgaida īpaša diena, Nav jāgaida īstais mirklis. Ja sirdī ir mīlestība — parādi to. Šodien. Tieši šodien. *Nebaidies mīlēt, nebīdies just, Nebaidies tuvāk pienākt! Pasaki: „Tu man patīc!” — un smaidi, Varbūt ar to viss tikai sākas! Nebaidies mīlēt, dāvā ziedus, Apskauj, kad gribas apskaut. Mīlestība kļūst tikai skaistāka, Kad mēs to otram ļaujam just
0/500