Kad man vienam kļūst grūti, Aizmiedzu plakstus cieši Un kā gaisma caur loga rūti Caur stiklu izeju tieši Tavā dārzā, tavā dārzā. Nevienā citā, bet tavējā - Tur, tālajā bērnības malā, Kur zālē siltums vēl kavējas - Pēc tam, kad diena ir galā, - Tavā dārzā, Tavā dārzā. Zilga mēnesnīca gulst rasā Kā sudraba kusums Un nedzirdams kājām basām Staigā atmiņu klusums Tavā dārzā, Tavā dārzā. Pieri piespiedis stiklam, Elpā norasojušam, miklam, Zinu: netikšu vairs nekur. Tomēr esmu un palikšu tur - Tavā dārzā, tavā dārzā. Zinu: netikšu vairs nekur. Tomēr esmu un palikšu tur - Tavā dārzā, tavā dārzā..
