Starp teikām un baumām, Kur vējš dziesmas svilpo, Nekurzeme biezā miglā slēpjas - Tur vairs neklejo dvēsele neviena. Tā glabā noslēpumus drūmus, Ko šai saulē nezina neviens, Pazudusī stāstu zeme, Atmiņas kam izdzisušas. Reizēm tā sērīga, reizēm draudīgi klusa, Bet vienmēr vilina mani, kad vēji rudenī pūš. Nekurzemē, kur ceļš beidzas stāvs, Klusums sākas un debesis raud. Raganu elpas, kas naktī jauc prātu, Akmens sargi, kas dienu redzējuši nav. Tur ēnu bērni no krēslas malas vēro, Aiz katra stūra sūrs izmisums dveš. Tumšos mežu labirintos, Kur saule nespīd vairs, Un lauku plašumos tālos, Kur miglā kā plīvurā tinas, Tur glabājas viss, Kas reiz svarīgs bija - Zelta cerību graudi Un sapņi, kas lēni dziest. Klausos nu balsis, Ko sen jau nedzird neviens, Kā vecu stīgu melodiju, Kas vēl atmiņā skan. Nekurzemē, kur ceļš beidzas stāvs, Klusums sākas un debesis raud. Raganu elpas, kas naktī jauc prātu, Akmens sargi, kas dienu redzējuši nav. Tur ēnu bērni no krēslas malas vēro, Aiz katra stūra sūrs izmisums dveš. Šī zeme dzīvo pēc likumiem, Kas rakstīti grāmatās nav, Tā pieņem vien tos, Kas dvēselēs tīri. Vai arī ceļiniekus tos, Kas takas izmisumā meklē, Kur katras lapas nokrišana Stāstu jaunu kamolā vij. Es stāvu uz robežas, Kur pasaules krīt, Starp to, kas ir bijis, Un to, kas vēl nāks. Nekurzemē, kur ceļš beidzas stāvs, Klusums sākas un debesis raud. Raganu elpas, kas naktī jauc prātu, Akmens sargi, kas dienu redzējuši nav. Tur ēnu bērni no krēslas malas vēro, Aiz katra stūra sūrs izmisums dveš. Tad nu eju es tālēs, Ceļa beigas un klusums tur sākas, Nekurzeme klusi gaida, Kā vecs, nerakstīts lūgums. Mana sirds ir gatava, Lai šo ceļu ietu, Un meklētu stāstus, Ko atrast nav lemts.
