Sirpis skalda, āmurs valda, Sarkans ērglis maldu sēj, Čūska tam pie kājām lokās, Agonijā ļaudis mokās. Gadi paiet saldās bēdās, Paaudzes jau klātas rētās, Brīvais gars vēl sirdīs slēpjas, Āksta maskā tas jau tērpjas. Lielās dzīres drīz jau sāksies, Varenības plīvurs klāsies, Tumsas valdniece mums līdzēs, Koku ēnas bailēs trīcēs. Asi šķēpi miesas baudīs, Atriebības kārē smaidīs, Asins suņi āksta maskās, Ērgļa ķēdes saraus driskās. Brīvā gara karstā elpa, Svilinās un karsēs dzelzi, Čūsku naglosim pie sienas, Lai to skatītu ik dienas. Lai tā mūsu dēliem, meitām, Zemē brīvā skarbi stāsta, Nepakļūt zem liela lāsta, Savu zemi nepārdot. Savu brīvi nenodot, Savu laimi neatdot, Labāk dzīvību lai ņem, Nekā mūžam brīvību. Lai tā mūsu dēliem, meitām, Zemē brīvā skarbi stāsta, Nepakļūt zem liela lāsta, Savu zemi nepārdot. Savu brīvi nenodot, Savu laimi neatdot, Labāk dzīvību lai ņem, Nekā mūžam brīvību.
